Jauna diena, jauns sākums
Pieripojam pie siltumnīcas. Pagaidām ieiešana pa otru galu, jo ofisa pusē vēl nav izbūvēts ceļš un nav noasfaltēts laukums.
Ieeju siltumnīcā. Pirmais, kā jau īstenam latvietim, kultūršoks iestājas, ieraugot, cik lieli ir tomāti. Un man viņi jātin? Ar ko, ar izoleni vai ar drāti? Nē, ap diegu, pie kā tie piesieti. Labi, gan jau. Kā līdz turienei tikt? Labi, gan jau.
šodien nerakstās
Šodien smaidīga diena – izpūtēju vakar salabojām
Ābelīšu stādīšanā sarunājām, ka šodien aizkavēsimies, jo mums ir “ārkārtīgi svarīgas lietas tiesā”. Ir jau arī – jāiebrauc iekš Margate tiesas nama, Laimonim ir sanākušas nepatikšanas ar mīļo draugu Mišu. Stāsts ir īss bet aizraujošs, tie, kas jau kādu laiku dzīvo UK, zina, ka, vadot automobili, vadītājam ir jābūt apdrošināšanai uz viņa vārda. Kādreiz, kad Laimonis vēl strādāja Mansfield, Miša piedāvāja viņam vadīt busu un nemaksāt par transportu. Laimonis, kā jau lāga cilvēks, piekrita; kāpēc ne – pašam labums, cilvēkiem labi. Tas viss bija līdz brīdim, kad viņu nostopēja policija, un izrādījās, ka uz Laimoņa vārda apdrošināšanas nav. Te nu šāda “izpalīdzēšana” materializējās apsūdzībā par auto vadīšanas bez atbilstošas apdrošināšanas.
Tas būs vēlāk, tas jaukais skats, kad Mišas busu atņems policija, to pastāstīšu vēlāk.
Bet nu labi, ne par to stāsts. Iebraucam tiesā, bet nākošais pieturas punkts pirms ābelītēm – siltumnīcas un jaunais packhouse. Pakmājā jau strādā bariņš ar latviešiem, arī par tiem būs atsevišķs stāstiņš, tagad par manu un Kaspara prieka brīdi. Ieejam packhouse, tur sēž smaidīga meitene, sakam, ka meklējam darbu, smaidīgā meitene lūdz brīdi pagaidīt, un pēc brīža jau melojam pilnām mutēm, ka mums ir pieredze packhouse darbā. Marta, aģentūras pārstāve, teic, ka packhouse darbiniekus patreiz nevajag, bet prasa, vai mēs kādreiz esam tinuši tomātus. Abi ar Kasparu saskatamies, un gandrīz vienā balsī sakam “Yes!”. Te nu Martas seja atplaukst smaidā, viņā zvana Gertam, siltumnīcu vadītājam, un saka, ka viņai esot divi pieredzējuši tinēji. Mēs tiekam pārforvardēti pie Gerta, uz Kaaij greenhouses, kas vien pārsimts metrus no packhouse.
Liekas, ka Gertu kāds ir bērnībā stiepis aiz kājām. Izskatās, ka viņš ir kādi 2,10metri garš, ieejot pa durvīm viņam jāpieliec galva. Jautā, vai esam tinuši tomātus, mēs ar Kašeli kratam galvas un sakam ka jā. Atceros, ka tomāts, tas tāds augs, ar zaļām lapām un sarkaniem augļiem, no augļiem taisa kečupu un liek uz picas un ēd ar krējumu. Kā viņš jātin – ne mazākās poņas, skolā kaut ko mācījāmies par tomātiem, bet kad tas bija. Gerts man prasa, vai zinu kas ir pH un EC, atkal kratu galvu. Viņš saka, ka uztaisīs mani par viņa asistentu, jo labi runāju angliski un man ir dārzkopības izglītība (hehēe, tik pat labi es esmu kurpnieks!). Prasa, vai varam sākt šodien, bet es saku, ka mums vēl jāpabeidz ābelīsu stādīšana, tā kā šodien nevaram, bet rīt – goč pendel sāksim. Ok, rīt sešos sākums!
Aizbraucām uz ābelītēm, sastādījām pēdējās, Mick pateicām, ka vairs nebūsim, šis mūs paslavēja, novēlēja veiksmes, un ar to arī beidzās mūsu sadarbība ar Pro-force un Mansfield farm. Sākas mūsu piedzīvojumi ar Kent staff services LTD.
Packhouse darbs beidzies, neko tā īsti nepako, kautkādi āboli tur ir, bet cik un kādi – īsti nezinu, un arī īsti neinteresē. Mums ar Kasparu nu ir pārvietošanās līdzeklis – dzeltens buss ar cauru izpūtēju, skan labi, kaimiņi zin, kad uz darbu aizbraucam, kad atbraucam.
Aizbraucām līdz Faversham, tur mūs sagaidīja, pavadīja un parādīja ābolu fermu, tur mums būšot darbs nākošajām pāris nedēļām. Pa vecam pieradumam ir jau pierasts, ka neesi nekas, bet šeit ir savādāk, priekšnieks pozitīvi uzrunā, parunā, aizved līdz laukam, parāda kā jāstāda un kas jādara. Iedod mums līdzi divus angļus, vai arī mēs esam iedoti līdzi viņiem, bet pats fakts, ka strādājam ārā, nevis packhouse, pat ļoti uzrunā. Ārā saule, pavasaris, tikko iesācies aprīlis, putni dzied, pumpuri sprāgst, vārdu sakot – paradīze. Mums ir atvestas ābelītes tā, kā priekšnieks sarēķinājis, ko pa dienu var sastādīt. Darbs jau gaužām vienkāršs, nograuztāsābeles vietā izrocc bedri lāpstas dziļumā, ieliec ābeles stādu, apber ar zemi, ar kāju piemin, piesien stumbru pie atbalsta koka, apliec saules aizargu un metāla žogu un lieta darīta.
Sastādījām pirmo rindu, tā skatamies uz to stādu kaudzi, un saprotam, ka darbs te sanāk vien stundām trim. Prasam, vai ir vēl, uz ko angļi saka, kur nu, mēs jau šitās pa dienu nesastādīsim, un aizbrauc uz blakus lauku pirst zaķu alās. Mēs jau kā glupie letiņi, nevaram vienkārši sēdēt un neko nedarīt, kamēr angļi prom, sastādījām visas ābeles. Angļi atpakaļ nav, telefonu viņiem nezinam. Nu tad zvanam lielajam šefam, āboļuvīram. Šis atbrauc, acis lielas, piesieties nav kur un viņa darbinieku arī nav. Kad šis šos pa telefona izceļ no zaķu medībām, šiem tiek pizģuki, mums uzslava un jaunas ābelītes. Nu tad pirmā diena noslēdzās ar plānoto 100 ābelīšu iestādīšans vietā ar 280 jauniem augļukokiem.
Darbs nu galā, izpūtējs arī paskaļš, paparsam, vai varam sataisīt. Kā ta, ka var. Noņemam, sazāģējam, sametinam un nu braucam kā lielie, klusiņām, neviena nepamanīti varam piezagties kur vien vajag.
Un tāda doma arī pastāv. Pa ceļam uz Margate ir lielas siltumnīcas. Saprotam, ka ābelīšu stādīšana nevilksies ilgāk par 1 nedēļu, tamdēļ meklēsim darbu siltumnīcās. Kas, vai ta mums abas rokas kreisās? Skatos uz Kasparu, nu nē, normāls čalis, es jau ar nekāds sūdumugura neesmu, tākā būs labi
Mani jautrie busa dzinēji ir ceļā vai jau atbraukuši. Ceļojums jauks – viņiem Latvijā nopirka karti, lai varot atbraukt. Karte jautrā – Eiropa. Ceļi iezīmēti, tikai tās ir lielās šosejas, kur pat nav ne mazākās norādes kur un kādos viaduktos jābrauc uz nākošās šosejas lai nonāktu līdz prāmim.
Visa ceļojuma laikā mēģinu manus magelānus sazvanīt, uzturēt kontaktu. Diena, kad viņiem jāierodas, tuvojas, uz to dienu viņiem sarunāta istaba, bet ar noteikumu, ka ja viņi tad neierodas, istaba aiziet citiem. Nu ko, ceru ka būs ok. Nebija.
Zvana man, esot beigusies degviela. Viņiem licies, ka izvilks līdz prāmim, un tad nevajadzēs mainīt GBP uz EUR, jo palikuši tikai GBP. Laikam viņiem nav vismaz trīs klašu izglītība. Pagrūti noteikt attālumu līdz galamērķim ar karti mērogā 1:60000, pie tam ja tā īsti nezini kur atrodies. Bet šiem cilvēkiem ir viens plus – Dievs tur viņus uz zemes, jo viņam interesanti vienkārši piedurties, kā viņi vienmēr izķepurojas. Šie esot uz šosejas stopējuši, kautkāds vietējais Beļģis iedevis šiem tukšu kanniņu un 10EUR, nu un pēc 10km ar kājām uz benzīntanku un 10km atpakaļ 10litri dīzeļa salīst bākā, ceļš var turpināties.
Prāmis, ko viņiem rezervēju online līdz ar šo incidentu tiek nokavēts. Itaba arī. Sarunātais darbs arī. Forši džeki! ~100gbp tā vienkārši pa pipeli.
Ā, kautkad pa vidu taču bija tā jaukā cilvēku atlase uz Pro-Force sezonas darbiem. Tas ir cits stāsts.
Nu tad sestdien pienāca tā diena, ka mani ceļotāji ieradās. Atradu viņiem citu istabu, samaksāju atkal naudu. Istaba tāda, ciest var, tikai viena gulta, otram jāguļ uz matrača. Saku šiem lai izguļas, rīt tad jau runās
Svētdienā ieeju – šamie kramā. Saka, ir taču brīvdienas, tā un tā, noguruši, vajagot atlaist. Saku ka ok, bet rīt no rīta jābrauc uz induction, jābūt skaidrā. Jā, būšot. Nebija
Uz induction šamie neaizbrauca. Nu pašu problēma, man buss ir, tas jau ir daudz. Pirmdien braucu stādīt ābelītes! Šoferīši turpina iesākto, atklājas jauna veida dzēriens – Frosty Jack, tāda zila plastmasas pudele ar ābolu sidru, kurā sidra ir mazāk citu piedevu. Vakarā šoferīši paši sevi nevarēja iestūrēt gultā, kur nu vēl uz darba atlasi tikt.
Sen tas bija, tā īsti neatceros. Itkā jau taisīju pierakstus, kautkur ir. Galvā jau arī, bet tas tā, tur jau vēlamais ar reālo jaucas, bet te var taču arī samelot, vai ne?
Cik atceros, pārsvarā biju čilā, bija kautkādas nakts maiņas, bija kautkādi līniju darbi. Lai nu kā, bet bambuča cehā solīja drīz beigties, kā nekā āboli iet uz galu, cilvēku paliek mazāk.
Jauno cehu bija gandrīz pabeiguši, to gan atceros. Mēs ar mazo Kasparu tādi saprātīgi, kā nekā katram vismaz trīs klašu izglītība, mums saka ka darbs būs. Būs, tas der, man kā reiz darbs derētu. Drīz taču brauks Aga ar Krišu. Kautkur starp alkohola mutuli un realitāti to vēl atceros.
Vispār ar to alkohola mutuli ir tā forši, gluži kā ar niršanu siltā ūdenī. Kad tu esi pālī, ir sajūta, ka esi zem ūdens, vieglums no CO2 asinīs un apreibums, bet ik pa laikam gribas ievilkt gaisu. Nu un te jau tāds režīms – pēc darba ienirsti, pa nakti iznirsti, pa dienu ievelc gaisu. Brīžiem vairāk brīžiem mazāk.
No kā es bēgu?
Kautkad pa vidu saorganizēts man buss. Edgars Latvijā saorganozējis Mišu un vēl kautkādu alkāni, braukšot pie manis, dzīs busu.
Mums darbs ir, uz fabriku brauc M&S audits, tīram teritoriju. Forši, var nolīst pažobelē un pagulēt, pasildīties saulē. Nu bet to centrālo ceļu tīrīt gan bija pipec, pāris hektāri asfalta, kautkā jau pievarējām. Ar Kašeli mazgājām sienas jaunajā noliktavā, igaunis Dima tika pamanīts slaistamies. Varbūt tā arī labāk, lai jau viņam tiek
Kautkad pa to laiku Andzs ar citiem cilvēkiem brauca pieteikties uz jauno tomātu packhouse blakus Margate. Organizējas buss no Latvijas, vēl kautkas, bet lai jau notiek
Kautkur pazudusi hronoloģija, bet bija kautkā tā.
Beiddzās mums tīrīšanas darbi, ieradās mans foršais dzeltenais buss, un pateicoties tam ar Kašeli tiekam pie ābelīšu stādīšanas darba
Zvana modinātājs. Nospiežu, laikam nāk miegs. Zvana otrs. Tas ir uz skapjaugšas. To nevar ignorēt, citādi pamodīsies kaimiņi. Kas tie par Kaimiņiem. Redzu viņus labi ja pāris minūtes dienā. Lai ceļas augšā. Es pieceļos, nospiežu modinātāju. Lejā Gun powder melnā tēja, maizīte, plkst 4:49, esmu ārā. Polis atnāk, iekāpjam mazā zaļā Peugeot un ceļš var sākties. No otras puses tas nevar sākties, jo nav beidzies. Pagaidi poli, kurp tu steidzies. Darbs. Nedaudz raustās, bet var paciest.
Domāju, ka maiņa man samainīta Mišas dēļ. Kas par dienu? Tak vienalga, tāda pati, vēl viena.
Darbā esmu savā vietā. Rīts, kā ierasts eju uz chill nr.4. Ieeju. Tur neviena nav. Atnāk kaut kāda poliete. Prasu, kur pārējie, šī atbild, tūlīt būšot. Nu labi, āboli iet, es lieku tos uz paletēm, lai notiek.15 min, 30 min, paletes pilnas, izvelku tās ejā, vēl nesienu, 30 min, neviena nav. Eju cehā, rauju Dorote (Q.S.), vajag vēl kādu. Iedod neatceros ko. Ā, latvieti Kasparu. Vajag Fabianu, lai parāda kā rakstīt bļambas. Rakstu, raujamies melnās miesās. Atnāk Paul Baker ar kaut kādu delegāciju un saka, lai iztīrot viņam ceļu kur iet. Bļa, ej dirst, pimpi, tavi darbinieki nav darbā, tāpēc eja pilna, dabūsi purnā, pidar. To, protams, viņš nedzird, tas skan man domās. Novācu paleti. Novācu otru. Ej, gaili, nodomāju. Aiziet arī, nu i huj s ņim, kurva. Kurva – vārds, ko poļi lieto pat paldies un lūdzu vietā.
Neviens cits uz mūsu čilu neatnāk, nostrādājam dienu divatā. Ne īpaši zapara, bet ir ko darīt. Laiks paskrien nemanot. Šodien jāstrādā līdz 18:00. Labs ir. Atnāk Janeks, stāsta, ka vakar 5 poļi braukuši no darba un apmetuši kūleni. Tie paši, kam šodien bija jābūt čilā.
Skumji un reizē prieks – es esmu čilā viņu vietā, skumji ka tā, bet tikpat priecīgi.
Gan jau kāds polis tāpat padomās par mani.
Atbraucu it kā pa dienu, bet viss tāds pazudis. Andža grib kompi. Nu lai jau tiek, aiznesu arī. Kaut ko runājam, bez sekām un saknēm, bez apsolījuma un naida.
Jauna diena. pa dienu nekā jautra. Šodien saule, kaijas kliedza no rīta, bet ne tik skaļi kā ierasts. Jau sāk aizmirsties viņu balsis, jau aizraujošāks liekas klusums aizbāztās ausīs. Rīt ar Andžu jāiet uz CAB, tipa citiezen adviece buerau, tākā tāds pašvaldības juristu kanotirs, kas risina kopējās problēmas
Darbs. 4155 welcome in, eju uz chill house. 4 chill manuprāt vislabākais. Klusi, mierīgi. Liekas absurdi – kaste, cita kaste, citi āboli, jauns datums, jauna palete, veco nav kur likt, laiks skrien, es stāvu. aiziet sutndas, break. Pa kuru laiku. Sanāk, es skirenu pretī neizbēgamam, to pat nejūtot?
šodien atbraucu kā kungs – mersī, aizmugurējā sēdeklī, kā tāds baigais čalis. Tagad baigi stāvu pie līnijas. kāda tam visam jēga – darbs, gulta, darbs, gulta. Āboli, bļāvieni cehā.
Nakts, braucu gulēt. Atnāk īsziņa bo Pro-force
“Zavtra na 6.00. Daj znat 4to polu4ila sms!! Sasibo!”
Es”6.00 s utra”
Pro-Force “Da”
Nekas. Braucu mājās. laiks pagulēt varbūt būs
Māja. Ledusskapī pele pakārusies, bet ir maize, ir kautkāda vistas desa, siers, olas, būs labu labās maizītes. sacepu.
Gulēt
jau 1.30, rīt jāizbrauc 4:50, jāceļas vēlākais 4:30. Eju gulēt
Palienu zem segas. Kas tā smird? Jā, kājas, paduses, krāns. Salkani pretīgi, vemjami. Neesmu mazgājies kopš svētdienas. Pouj. Šodien tāpat nemazgāšos. Rīt vilkšu netīrās drēbes. Varbūt vajadzētu dabūt utis?
Šodien pamodos ap 6.oo pēc vietējā. Vakar laikam uz istabu aizgāju ap 3.00. Miegs nenāk. Izmazgāju zobus, skatos ziņas, angļu valodā stāsta, ka krievu ziņas esot izsmējušas Latviju, ka latvieši noēd pēdējās šprotes un ka naudas valstij pietiek tikai līdz vasaras sākumam, tas ir – uz dažiem mēnešiem. Pārņem doma, ka drīz būsim tāda kā Moldova pie Baltijas jūras, tikai aukstāka.
Rīts paiet rakstot.
12.20 aizeju pie Harold road puikām. Runākam par Mišu. Šiem esot vairrākkārt smagi iegriezis, tagad, pateicoties viņam, palikuši bez darba. Apspriežam variantu, kā viņu pastumt malā. Viņiem jautrs plāns – tākā Miša tāds piselīgs, maina meitenes diezgan bieži, tad pastumt zem viņa kādu mazgadīgu meitenīti un ieēdināt par pīzdu lietu, dabūs minimums 15.
13.00. Jābrauc uz darbu. Garāmpabrauc Miša. Kā vilku piemin…
Pa ceļam uz darbu izlasu Laimoņa lietu. Sestdien atnesa lai apskatos kas tur kā tur. Braucis ar vienu no busiem, apstādinājuši policisti. Izrādās, ka busam Miša nav uztaisījis apdrošināšanu. Laimonim draud tiesību atņemšana un naudas sods ~2000 mārciņas. Pie algas 200 mēnesī diezgan reāli to samaksāt. Pastāstu to Janekam, ar ko braucu, tas šokā. Nekas
Pie darba daudz dažādas šeptes, runāju ar vienu, otru, ar Jāni aizeju uz ofisu sakārtot papīrus, otram Jānim iedodu blanku konta atvēršanai, igaunim nummuru insurance nr. pieteikšanai.
14.30. Esmu kļuvis par 4155, esmu ledusskapī. Latviešu puika ar mani negrib runāt, garlaicīgi. Kuce Ivonna pa cehu nēsājas, bļaustās, es skatos uz visām tām kastēm. Ivonna redz ābolus, kastes, es neredzu jēgu – maisiņā septiņi āboli, kastē 14 paciņas, visas uz vienu pusi, visas vienādas. Liekot uz paletes viss tāpat sakratās. Izliekot veikala plauktā viss tāpat tiek pārkrāmēts. Visi maisiņi pārvēršas par atkritumiem, visi āboli par sūdu kaudzi. Krauju uz paletēm, cenšos nedomāt. Pis viņu zirgs, kā saka, tas nav mans karš, ne mans karalauks. Vai tāpēc ir nepieciešams skriet pa cehu, pazemot cilvēkus, spēlēt spēli “Hey you! Your number? Go home.” Labi ka es ledusskapī. Te vismaz klusums, viņa ienāk labi ja divreiz dienā.
Atnāk Aivars. Uzzinājis, ka Mišu taisamies pastumt malā, viņš fiksi aiziet. Tas labi. Ja Miša to uzzinās, zināšu no kura, ja nē, tad zināšu, ka varu ar viņiem runāt.
Izejot no darba saņemu no Agas īsziņu. Uztraucoties par mani. Nevajag.
23.20 Esmu atpakaļ pie datora. Apēdīšu pēdējos gaļas salātus, lai nesaskābst
Ceru, drīz aizmigšu
1:20 pēc vietējā, esmu sacepis gaļu, olas cepšu rīt. Laimonim zem durvīm ieslidināju zīmīti, jo rīt vajadzētu aizpildīt viņa papīrus.
Man vajadzētu aizpildīt tukšumu. Šmigas nav, aizliet nevar, Agas nav, Kriša nav. Miega nav
Maiņas man nav samainītas, tas labi. Šodien uz banku. No rīta Agas skype nav, man nav kredīts, piezvanīt viņai nevaru. Apsveru domu braukt uz Latviju, ne tāpēc, ka šeit būtu slikti, bet bez viņas ir slikti.
Aizeju pie Andžas. Donmas par Latviju izšķīst viņu mājas satraukumā. Vai netaisu no sevis mesiju? Vai varbūt esmu šeit, jo man šeit tiešām bija jānonāk. Vai viss notiek tā kā tam ir jānotiek? No viņu mājas var redzēt jūru. Jūrā kuģi, aiz kuģiem vēja ģeneratori, kas pārvērš vēju elektrībā, lai pa radio var klausīties vēja skaņas. Savādi. Cilvēki ir savādi. Paldies Inesei St., Gustavo runāja maniem vārdiem vai es viņa, nav svarīgi. Tie mazie melnumi. Redzu šeit visu savādāk. Viņi redz citu netīros traukus, es redzu viņu netīrās iekāres, viņu ilgas, no kā viņi kaunas bet bez kurām nevar. Redzu Agu. Tīru, nevainīgu, šķīstu. Viņas skaistums mani atbruņo.
Ejam uz banku. Sarunas, muļķības
Šodien atkal Miša kavē. Braucu šodien ar viņu, jo Janeks šodien nestrādā. Busā, kur 12 vietas, jāsatilpst 18 cilvēkiem. Tik un tā no visiem pa 5.
4155, finger read, welcome. Darbs ledusskapī. Neredzēti cilvēki. Vienam var redzēt ilgs sroks aiz muguras, otrs tāds mutnijs tips. Mēs visi esam pelēkas peles, bet katram sava uts. Pus diena paiet smieklos. Sakarīgi cilvēki. Aivars, Jurijs, abi no Latvijas. Tomas, lietuvietis, line manager, arī liekas sakarīgs.
Break. Pārtraukumā Miša piesēžas pie mana galda, istabas stūrī sēž Inese un Aija. Mišas saruna ar mani:
M -Tu vairs ar manu busu nebrauksi?
Es – Nē, es atradu variantu braukt ar poļiem, mums sakrīt maiņas.
M – Nu tad es tev samainīšu maiņu
Es – Kā tu samainīsi maiņu
M – Nu tā, lai tu brauktu ar mani
Es – Ko tu teici?
M – Tu saprati.
Es – Tu pats saprati ko tu tagad pateici?
M – Nu un?
Es – Ja tu man samainīsi maiņu, tad mēs parunāsim savādāk. Tādas lietas kā tu tiko teici parasti nesaka citu cilvēku klātbūtnē vai arī nesaka vispār (Iekšā izvirst Mt. Ruapehu, atceros Mārtiņu, karaļūdeni, nomierinos)
M – Necenties būt viltīgāks par visiem. Daudz leksies var viss beigties arī savādāk
Mt. Ruapehu eksplodē, Mišas seja ietriecas kafijas automātā, mans pirksts izrauj viņam aci, otra roka salauž viņa degunu. Labi ka tikai domās
Es – Klausies, gudriniek, aiz tevis kāds stāv vai tu viens te tā bezpreģeļņičo?
M – Pamēģini uzbraukt, uzzināsi
Pamēģināšu. Pamiers
Check in, 4155, welcome in, ledusskapis, poliuretāna paneļu sienā paliek mans dūres nospiedums, Aivaram un Jurijam tiek mans sarunas izklāsts. Pavāramies. Šie nevarot darbūt zāli. Sarunāju palīdzēt.
Vakarā braucu atpakaļ ar Mišas busu, pie stūres šoferis Pāvels. Izkāpju centrā, atstāju Iļjam savu maisiņu. Esmu atstājis darbā jaku, ārā līst, vējš.
Aizeju uz policiju uzrakstīt iesniegumu. Pa ceļam piezvanu māsai apstāstu situāciju, ja nu kas ar mani notiek, tad lai zin ap ko lieta grozās.
Policijā pilnīgi neieinteresēti pasūta mani tālāk, es turpinu uzstāt, un viņi reģistrē manu lietu. Man to vajag ne manis pēc, es šeit neesmu IQ, es esmu nummurs, man to vajag citu pēc, to, kas nevar par sevi pastāvēt. Iedodu visus details, visu izklāstu, sola man zvanīt
Esmu pie Iļjas istabā, runāju ar viņu par situāciju, viņš mani saprot, bet neko nesaka. Ar Antošku sarunāju, ka dabūšu zāli. Zvana Jurijs. Sarunājam strelku. Šodien iepūsties nevaru, šodien Birutai apsolīju 8.marta vakariņas. Biruta ir interesanta sieviete nu Kuldīgas.
20.30 strelka, antoška satiek Džeku, dīls notiek, 2 gr maksā 20, Antoška paliek ar savu daļu, es pie banajiem nopērku šķiņķi un drīz jau esmu mājās.
Vakariņās šampinjoni ar ķiplokus sviestu un šķiņķi, šampinjonu mērce, rīsi. Pasēžam, parunājam, atnāk Alvidas. Viņam sieva aizbraukusi uz lietuvu, pats smuki sadzēries. Stāsta savas koordinātas. Neinteresē. Pats arī sameties, bet lasu Angels and Demons, lai ar to pipuku nevajadzētu runāt.
Nakts. 03.15, esmu sagriezis rosolu, varu iet gulēt
